Saṁyutta Nikāya 22.85:Theravagga:Yamakasutta

01,Core Specs

Saṁyutta Nikāya 22.85

Yamakasutta(ヤマカ経)— 第三


[Pāli] Ekaṁ samayaṁ āyasmā sāriputto sāvatthiyaṁ viharati jetavane anāthapiṇḍikassa ārāme.

[日本語] ある時、尊者サーリプッタは、サーヴァッティーのジェータ林、アナータピンディカの園に住していた。


[Pāli] Tena kho pana samayena yamakassa nāma bhikkhuno evarūpaṁ pāpakaṁ diṭṭhigataṁ uppannaṁ hoti: “tathāhaṁ bhagavatā dhammaṁ desitaṁ ājānāmi, yathā khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṁ maraṇā”ti.

[日本語] その時、ヤマカという名の比丘にこのような邪悪な見解(pāpakaṁ diṭṭhigataṁ)が生じていた——「私は世尊によって説かれた法をこのように理解する——漏尽者(khīṇāsavo)たる比丘は、身体の崩壊の後、断滅し消滅して、死後には存在しない(na hoti paraṁ maraṇā)」と。


[Pāli] Assosuṁ kho sambahulā bhikkhū yamakassa kira nāma bhikkhuno evarūpaṁ pāpakaṁ diṭṭhigataṁ uppannaṁ hoti …pe… Atha kho te bhikkhū yenāyasmā yamako tenupasaṅkamiṁsu; upasaṅkamitvā āyasmatā yamakena saddhiṁ sammodiṁsu. Sammodanīyaṁ kathaṁ sāraṇīyaṁ vītisāretvā ekamantaṁ nisīdiṁsu.

[日本語] 多くの比丘たちが、ヤマカという名の比丘にこのような邪悪な見解が生じているということを聞いた……そこでその比丘たちは尊者ヤマカのもとに近づき、尊者ヤマカと挨拶を交わし、喜ばしく記憶すべき言葉を交わして、一方に座した。


[Pāli] Ekamantaṁ nisinnā kho te bhikkhū āyasmantaṁ yamakaṁ etadavocuṁ: “Saccaṁ kira te, āvuso yamaka, evarūpaṁ pāpakaṁ diṭṭhigataṁ uppannaṁ: ‘tathāhaṁ bhagavatā dhammaṁ desitaṁ ājānāmi, yathā khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṁ maraṇā'”ti?

[日本語] 一方に座した比丘たちは、尊者ヤマカにこう言った——「友よヤマカよ、まことに汝にこのような邪悪な見解が生じたというのは真実か——『私は世尊によって説かれた法をこのように理解する——漏尽者たる比丘は、身体の崩壊の後、断滅し消滅して、死後には存在しない』と?」と。


[Pāli] “Evaṁ khvāhaṁ, āvuso, bhagavatā dhammaṁ desitaṁ ājānāmi: ‘khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṁ maraṇā'”ti.

[日本語] 「友よ、まさしく私は世尊によって説かれた法をこのように理解する——『漏尽者たる比丘は、身体の崩壊の後、断滅し消滅して、死後には存在しない』と」と。


[Pāli] “Mā, āvuso yamaka, evaṁ avaca, mā bhagavantaṁ abbhācikkhi. Na hi sādhu bhagavato abbhācikkhanaṁ. Na hi bhagavā evaṁ vadeyya: ‘khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṁ maraṇā'”ti.

[日本語] 「友よヤマカよ、そのように言ってはならない。世尊を誹謗してはならない。世尊を誹謗することは善くない。世尊はそのように仰せになるはずがない——『漏尽者たる比丘は、身体の崩壊の後、断滅し消滅して、死後には存在しない』などと」と。


[Pāli] Evampi kho āyasmā yamako tehi bhikkhūhi vuccamāno tatheva taṁ pāpakaṁ diṭṭhigataṁ thāmasā parāmāsā abhinivissa voharati: “tathāhaṁ bhagavatā dhammaṁ desitaṁ ājānāmi, yathā khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṁ maraṇā”ti.

[日本語] しかし尊者ヤマカは、その比丘たちにそのように言われても、その邪悪な見解を強固に(thāmasā)、執着して(parāmāsā)、固執して(abhinivissa)語り続けた——「私は世尊によって説かれた法をこのように理解する——漏尽者たる比丘は、身体の崩壊の後、断滅し消滅して、死後には存在しない」と。


[Pāli] Yato kho te bhikkhū nāsakkhiṁsu āyasmantaṁ yamakaṁ etasmā pāpakā diṭṭhigatā vivecetuṁ, atha kho te bhikkhū uṭṭhāyāsanā yenāyasmā sāriputto tenupasaṅkamiṁsu; upasaṅkamitvā āyasmantaṁ sāriputtaṁ etadavocuṁ: “yamakassa nāma, āvuso sāriputta, bhikkhuno evarūpaṁ pāpakaṁ diṭṭhigataṁ uppannaṁ … Sādhāyasmā sāriputto yena yamako bhikkhu tenupasaṅkamatu anukampaṁ upādāyā”ti. Adhivāsesi kho āyasmā sāriputto tuṇhībhāvena.

[日本語] その比丘たちが尊者ヤマカをその邪悪な見解から引き離すことができなかった時、比丘たちは座から立ち上がり、尊者サーリプッタのもとに近づいてこう申し上げた——「友よサーリプッタよ、ヤマカという名の比丘にこのような邪悪な見解が生じております……どうか尊者サーリプッタは、ヤマカ比丘のもとに、慈しみを起こして近づいてください」と。尊者サーリプッタは沈黙によってそれを受け入れた。


[Pāli] Atha kho āyasmā sāriputto sāyanhasamayaṁ paṭisallānā vuṭṭhito yenāyasmā yamako tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā āyasmatā yamakena saddhiṁ sammodi …pe… ekamantaṁ nisinno kho āyasmā sāriputto āyasmantaṁ yamakaṁ etadavoca:

[日本語] そこで尊者サーリプッタは、夕方、独坐(paṭisallāna)から出て、尊者ヤマカのもとに近づき、尊者ヤマカと挨拶を交わし……一方に座して、尊者ヤマカにこう言った——


[Pāli] “Saccaṁ kira te, āvuso yamaka, evarūpaṁ pāpakaṁ diṭṭhigataṁ uppannaṁ: ‘tathāhaṁ bhagavatā dhammaṁ desitaṁ ājānāmi, yathā khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṁ maraṇā'”ti?

“Evaṁ khvāhaṁ, āvuso, bhagavatā dhammaṁ desitaṁ ājānāmi, yathā khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṁ maraṇā”ti.

[日本語] 「友よヤマカよ、まことに汝にこのような邪悪な見解が生じたというのは真実か?」と。 「友よ、まさしく私は世尊によって説かれた法をこのように理解する——漏尽者たる比丘は、身体の崩壊の後、断滅し消滅して、死後には存在しない」と。


[Pāli] “Taṁ kiṁ maññasi, āvuso yamaka, rūpaṁ niccaṁ vā aniccaṁ vā”ti? “Aniccaṁ, āvuso”. “Vedanā niccā … saññā … saṅkhārā … viññāṇaṁ niccaṁ vā aniccaṁ vā”ti? “Aniccaṁ, āvuso”. “Tasmātiha …pe… evaṁ passaṁ …pe… nāparaṁ itthattāyāti pajānāti.

[日本語] 「友よヤマカよ、これをどう思うか——色(rūpa)は常住か、それとも無常か?」 「無常です、友よ」。 「受(vedanā)は……想(saññā)は……行(saṅkhārā)は……識(viññāṇa)は常住か、それとも無常か?」 「無常です、友よ」。 「それゆえ……(中略)……このように見て……(中略)……『もはやこのような状態に戻ることはない』と了知する。


[Pāli] Taṁ kiṁ maññasi, āvuso yamaka, rūpaṁ tathāgatoti samanupassasī”ti? “No hetaṁ, āvuso”. “Vedanaṁ tathāgatoti samanupassasī”ti? “No hetaṁ, āvuso” … “saññaṁ … saṅkhāre … viññāṇaṁ tathāgatoti samanupassasī”ti? “No hetaṁ, āvuso”.

[日本語] 「友よヤマカよ、これをどう思うか——汝は色を如来(tathāgata)と見做すか?」 「そうではありません、友よ」。 「受を如来と見做すか?」「そうではありません、友よ」……「想を……行を……識を如来と見做すか?」 「そうではありません、友よ」。


[Pāli] “Taṁ kiṁ maññasi, āvuso yamaka, rūpasmiṁ tathāgatoti samanupassasī”ti? “No hetaṁ, āvuso”. “Aññatra rūpā tathāgatoti samanupassasī”ti? “No hetaṁ, āvuso”. “Vedanāya … aññatra vedanāya …pe… saññāya … aññatra saññāya … saṅkhāresu … aññatra saṅkhārehi … viññāṇasmiṁ tathāgatoti samanupassasī”ti? “No hetaṁ, āvuso”. “Aññatra viññāṇā tathāgatoti samanupassasī”ti? “No hetaṁ, āvuso”.

[日本語] 「では、色の中に如来があると見做すか?」 「そうではありません、友よ」。 「色を離れて如来があると見做すか?」 「そうではありません、友よ」。 「受の中に……受を離れて……(中略)……想の中に……想を離れて……行の中に……行を離れて……識の中に如来があると見做すか?」 「そうではありません、友よ」。 「識を離れて如来があると見做すか?」 「そうではありません、友よ」。


[Pāli] “Taṁ kiṁ maññasi, āvuso yamaka, rūpaṁ … vedanaṁ … saññaṁ … saṅkhāre … viññāṇaṁ tathāgatoti samanupassasī”ti? “No hetaṁ, āvuso”. “Taṁ kiṁ maññasi, āvuso yamaka, ayaṁ so arūpī … avedano … asaññī … asaṅkhāro … aviññāṇo tathāgatoti samanupassasī”ti? “No hetaṁ, āvuso”.

[日本語] 「では、色・受・想・行・識を総合したものを如来と見做すか?」 「そうではありません、友よ」。 「では、色なく・受なく・想なく・行なく・識なきものを如来と見做すか?」 「そうではありません、友よ」。


[Pāli] “Ettha ca te, āvuso yamaka, diṭṭheva dhamme saccato thetato tathāgate anupalabbhiyamāne, kallaṁ nu te taṁ veyyākaraṇaṁ: ‘tathāhaṁ bhagavatā dhammaṁ desitaṁ ājānāmi, yathā khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṁ maraṇā'”ti?

[日本語] 「友よヤマカよ、現世においてすら、真実として・確実として(saccato thetato)如来が把握されない(anupalabbhiyamāne)のに、汝のその言明——『私は世尊によって説かれた法をこのように理解する——漏尽者たる比丘は、身体の崩壊の後、断滅し消滅して、死後には存在しない』——は、果たして適切(kalla)であろうか?」と。


[Pāli] “Ahu kho me taṁ, āvuso sāriputta, pubbe aviddasuno pāpakaṁ diṭṭhigataṁ; idañca panāyasmato sāriputtassa dhammadesanaṁ sutvā tañceva pāpakaṁ diṭṭhigataṁ pahīnaṁ, dhammo ca me abhisamito”ti.

[日本語] 「友よサーリプッタよ、まことにかつて私は無智であったがゆえに、その邪悪な見解が生じておりました。しかし尊者サーリプッタのこの法の教示を聞いて、その邪悪な見解は捨てられ(pahīnaṁ)、法が私によって現証(abhisamita)されました」と。


[Pāli] “Sace taṁ, āvuso yamaka, evaṁ puccheyyuṁ: ‘yo so, āvuso yamaka, bhikkhu arahaṁ khīṇāsavo so kāyassa bhedā paraṁ maraṇā kiṁ hotī’ti? Evaṁ puṭṭho tvaṁ, āvuso yamaka, kinti byākareyyāsī”ti?

[日本語] 「友よヤマカよ、もし汝がこのように問われたならば——『友よヤマカよ、阿羅漢にして漏尽者たる比丘は、身体の崩壊の後、死後にはいかなるものとなるか』と——そのように問われて、汝はいかに答えるか?」と。


[Pāli] “Sace maṁ, āvuso, evaṁ puccheyyuṁ: ‘yo so, āvuso yamaka, bhikkhu arahaṁ khīṇāsavo so kāyassa bhedā paraṁ maraṇā kiṁ hotī’ti? Evaṁ puṭṭhohaṁ, āvuso, evaṁ byākareyyaṁ: ‘rūpaṁ kho, āvuso, aniccaṁ. Yadaniccaṁ taṁ dukkhaṁ; yaṁ dukkhaṁ taṁ niruddhaṁ tadatthaṅgataṁ. Vedanā … saññā … saṅkhārā … viññāṇaṁ aniccaṁ. Yadaniccaṁ taṁ dukkhaṁ; yaṁ dukkhaṁ taṁ niruddhaṁ tadatthaṅgatan’ti. Evaṁ puṭṭhohaṁ, āvuso, evaṁ byākareyyan”ti.

[日本語] 「友よ、もし私がそのように問われたならば、このように答えましょう——『友よ、色は無常です。無常なるものは苦です。苦なるものは滅し、消え去っています(niruddhaṁ tadatthaṅgataṁ)。受も……想も……行も……識は無常です。無常なるものは苦です。苦なるものは滅し、消え去っています』と。友よ、そのように問われて、私はそのように答えましょう」と。


[Pāli] “Sādhu sādhu, āvuso yamaka. Tena hāvuso yamaka, upamaṁ te karissāmi etasseva atthassa bhiyyoso mattāya ñāṇāya.

[日本語] 「善いかな、善いかな、友よヤマカよ。では友よヤマカよ、この同じ意味をさらによく知るために(bhiyyoso mattāya ñāṇāya)、譬えを示そう。


[Pāli] Seyyathāpi, āvuso yamaka, gahapati vā gahapatiputto vā aḍḍho mahaddhano mahābhogo; so ca ārakkhasampanno. Tassa kocideva puriso uppajjeyya anatthakāmo ahitakāmo ayogakkhemakāmo jīvitā voropetukāmo. Tassa evamassa: ‘ayaṁ kho gahapati vā gahapatiputto vā aḍḍho mahaddhano mahābhogo; so ca ārakkhasampanno; nāyaṁ sukaro pasayha jīvitā voropetuṁ. Yannūnāhaṁ anupakhajja jīvitā voropeyyan’ti.

[日本語] 「友よヤマカよ、たとえば、ある長者あるいはその息子が、富裕にして大いに財あり大いに資産あり、しかも護衛を具えているとしよう。ある男が現れ、彼の不利益を望み、害を望み、安穏を望まず、命を奪おうとする。彼はこのように考える——『この長者あるいはその息子は、富裕にして大いに財あり護衛を具えている。力ずくで命を奪うことは容易ではない。それならば私は(彼の内側に)入り込んで命を奪おう』と。


[Pāli] So taṁ gahapatiṁ vā gahapatiputtaṁ vā upasaṅkamitvā evaṁ vadeyya: ‘upaṭṭhaheyyaṁ taṁ, bhante’ti. Tamenaṁ so gahapati vā gahapatiputto vā upaṭṭhāpeyya. So upaṭṭhaheyya pubbuṭṭhāyī pacchānipātī kiṅkārapaṭissāvī manāpacārī piyavādī. Tassa so gahapati vā gahapatiputto vā mittatopi naṁ saddaheyya; suhajjatopi naṁ saddaheyya; tasmiñca vissāsaṁ āpajjeyya.

[日本語] 「その男は長者あるいはその息子のもとに近づいて、こう言う——『尊者よ、私はあなたにお仕えしたいのです』と。長者あるいはその息子はその者を側近として雇う。その者は仕えて——早起きし・遅く休み・命じられたことに従い・心地よく振る舞い・愛想よく語る。長者あるいはその息子はその者を友として信頼し、親友として信頼し、彼に心を許すに至る。


[Pāli] Yadā kho, āvuso, tassa purisassa evamassa: ‘saṁvissattho kho myāyaṁ gahapati vā gahapatiputto vā’ti, atha naṁ rahogataṁ viditvā tiṇhena satthena jīvitā voropeyya.

[日本語] 「友よ、その男に『この長者あるいはその息子は私に完全に心を許した』という思いが生じた時、彼は(長者が)ひとりになったのを見計らって、鋭い刃物で命を奪う。


[Pāli] Taṁ kiṁ maññasi, āvuso yamaka, yadā hi so puriso amuṁ gahapatiṁ vā gahapatiputtaṁ vā upasaṅkamitvā evaṁ āha: ‘upaṭṭhaheyyaṁ taṁ, bhante’ti, tadāpi so vadhakova. Vadhakañca pana santaṁ na aññāsi: ‘vadhako me’ti. Yadāpi so upaṭṭhahati pubbuṭṭhāyī pacchānipātī kiṅkārapaṭissāvī manāpacārī piyavādī, tadāpi so vadhakova. Vadhakañca pana santaṁ na aññāsi: ‘vadhako me’ti. Yadāpi naṁ rahogataṁ viditvā tiṇhena satthena jīvitā voropeti, tadāpi so vadhakova. Vadhakañca pana santaṁ na aññāsi: ‘vadhako me'”ti.

[日本語] 「友よヤマカよ、これをどう思うか——その男が長者あるいはその息子のもとに近づいて『お仕えしたいのです』と言った、その時にもすでに彼は殺人者(vadhaka)であった。しかし殺人者であるにもかかわらず(長者は)それを知らなかった——『これは私の殺人者だ』と。その者が仕えて——早起きし・遅く休み・命じられたことに従い・心地よく振る舞い・愛想よく語っていた時にもすでに彼は殺人者であった。しかし殺人者であるにもかかわらず(長者は)それを知らなかった。そしてひとりになったのを見計らって鋭い刃物で命を奪った時にもすでに彼は殺人者であった。しかし殺人者であるにもかかわらず(長者は)それを知らなかった」と。 「そのとおりです、友よ」と。


[Pāli] “Evameva kho, āvuso, assutavā puthujjano ariyānaṁ adassāvī ariyadhammassa akovido ariyadhamme avinīto, sappurisānaṁ adassāvī sappurisadhammassa akovido sappurisadhamme avinīto rūpaṁ attato samanupassati, rūpavantaṁ vā attānaṁ; attani vā rūpaṁ, rūpasmiṁ vā attānaṁ. Vedanaṁ … saññaṁ … saṅkhāre … viññāṇaṁ attato samanupassati, viññāṇavantaṁ vā attānaṁ; attani vā viññāṇaṁ, viññāṇasmiṁ vā attānaṁ.

[日本語] 「まさにそのように友よ、無聞の凡夫(assutavā puthujjano)は——聖者たちを見ず、聖なる法に通じず、聖なる法に訓練されておらず、善人たちを見ず、善人の法に通じず、善人の法に訓練されていない者は——色を自我(attā)と見做し、あるいは自我が色を持つと見做し、あるいは自我の中に色があると見做し、あるいは色の中に自我があると見做す。受を……想を……行を……識を自我と見做し、あるいは自我が識を持つと見做し、あるいは自我の中に識があると見做し、あるいは識の中に自我があると見做す。


[Pāli] So aniccaṁ rūpaṁ ‘aniccaṁ rūpan’ti yathābhūtaṁ nappajānāti. Aniccaṁ vedanaṁ … aniccaṁ saññaṁ … anicce saṅkhāre … aniccaṁ viññāṇaṁ ‘aniccaṁ viññāṇan’ti yathābhūtaṁ nappajānāti. Dukkhaṁ rūpaṁ ‘dukkhaṁ rūpan’ti yathābhūtaṁ nappajānāti … Anattaṁ rūpaṁ ‘anattā rūpan’ti yathābhūtaṁ nappajānāti … Saṅkhataṁ rūpaṁ ‘saṅkhataṁ rūpan’ti yathābhūtaṁ nappajānāti … Vadhakaṁ rūpaṁ ‘vadhakaṁ rūpan’ti yathābhūtaṁ nappajānāti. Vadhakaṁ vedanaṁ … vadhakaṁ saññaṁ … vadhake saṅkhāre … vadhakaṁ viññāṇaṁ ‘vadhakaṁ viññāṇan’ti yathābhūtaṁ nappajānāti.

[日本語] 「彼は、無常な色を『色は無常である』とあるがままに了知しない。無常な受を……無常な想を……無常な行を……無常な識を『識は無常である』とあるがままに了知しない。苦なる色を『色は苦である』とあるがままに了知しない……無我なる色を『色は無我である』とあるがままに了知しない……有為なる色を『色は有為である』とあるがままに了知しない……そして——殺すもの(vadhaka)である色を、『色は殺すものである』とあるがままに了知しない。殺すものである受を……殺すものである想を……殺すものである行を……殺すものである識を、『識は殺すものである』とあるがままに了知しない。


[Pāli] So rūpaṁ upeti upādiyati adhiṭṭhāti ‘attā me’ti. Vedanaṁ … saññaṁ … saṅkhāre … viññāṇaṁ upeti upādiyati adhiṭṭhāti ‘attā me’ti. Tassime pañcupādānakkhandhā upetā upādinnā dīgharattaṁ ahitāya dukkhāya saṁvattanti.

[日本語] 「彼は色に近づき(upeti)、執取し(upādiyati)、『これが私の自我だ』と固執する(adhiṭṭhāti)。受を……想を……行を……識に近づき、執取し、『これが私の自我だ』と固執する。彼の五取蘊(pañcupādānakkhandhā)は、近づかれ執取されて、長い間にわたって不利益と苦をもたらす(saṁvattanti)。


[Pāli] Sutavā ca kho, āvuso, ariyasāvako ariyānaṁ dassāvī …pe… sappurisadhamme suvinīto na rūpaṁ attato samanupassati … na viññāṇaṁ attato samanupassati, na viññāṇavantaṁ attānaṁ; na attani viññāṇaṁ, na viññāṇasmiṁ attānaṁ.

[日本語] 「友よ、しかし聞ある聖なる弟子(sutavā ariyasāvako)は——聖者たちを見、……善人の法によく訓練された者は——色を自我と見做さない……識を自我と見做さず、自我が識を持つとも、自我の中に識があるとも、識の中に自我があるとも見做さない。


[Pāli] So aniccaṁ rūpaṁ ‘aniccaṁ rūpan’ti yathābhūtaṁ pajānāti … Vadhakaṁ rūpaṁ ‘vadhakaṁ rūpan’ti yathābhūtaṁ pajānāti. Vadhakaṁ vedanaṁ … vadhakaṁ saññaṁ … vadhake saṅkhāre ‘vadhakā saṅkhārā’ti yathābhūtaṁ pajānāti. Vadhakaṁ viññāṇaṁ ‘vadhakaṁ viññāṇan’ti yathābhūtaṁ pajānāti.

[日本語] 「彼は、無常な色を『色は無常である』とあるがままに了知する……殺すものである色を『色は殺すものである』とあるがままに了知する。殺すものである受を……殺すものである想を……殺すものである行を『行は殺すものである』とあるがままに了知する。殺すものである識を『識は殺すものである』とあるがままに了知する。


[Pāli] So rūpaṁ na upeti, na upādiyati, nādhiṭṭhāti: ‘attā me’ti. Vedanaṁ … saññaṁ … saṅkhāre … viññāṇaṁ na upeti, na upādiyati, nādhiṭṭhāti: ‘attā me’ti. Tassime pañcupādānakkhandhā anupetā anupādinnā dīgharattaṁ hitāya sukhāya saṁvattantī”ti.

[日本語] 「彼は色に近づかず、執取せず、『これが私の自我だ』と固執しない。受を……想を……行を……識に近づかず、執取せず、『これが私の自我だ』と固執しない。彼の五取蘊は、近づかれず執取されないことで、長い間にわたって利益と安楽をもたらす」と。


[Pāli] “Evametaṁ, āvuso sāriputta, hoti yesaṁ āyasmantānaṁ tādisā sabrahmacārino anukampakā atthakāmā ovādakā anusāsakā. Idañca pana me āyasmato sāriputtassa dhammadesanaṁ sutvā anupādāya āsavehi cittaṁ vimuttan”ti.

[日本語] 「友よサーリプッタよ、このようなことは、慈しみをもって(anukampakā)・利益を望んで(atthakāmā)・教誡し・教示する(ovādakā anusāsakā)、そのような同修梵行者(sabrahmacārin)を持つ方々にこそあることです。そして私は、尊者サーリプッタのこの法の教示を聞いて、執取せずして(anupādāya)、漏(āsavā)から心が解脱しました(cittaṁ vimuttan)」と。


Tatiyaṁ. 第三、終わり


訳注: 本経の思想的核心は「殺すもの(vadhaka)」という異例の五蘊規定にある。無常・苦・無我・有為という通常の四特性に加え、MN 140 で分析された「慢による思惟(maññita)」の議論を継承するかのように、五蘊そのものが内部に潜む「殺人者」——長者を欺く暗殺者——として描写される。ヤマカの誤りは断滅論(ucchedavāda)であった。五蘊の「断滅・消滅」を如来の死後の状態と重ねたのである。しかしサーリプッタの問答が示すのは、如来は現世においてすら五蘊のいかなる組み合わせにも「把握されない(anupalabbhiyamāne)」ということであり、問い自体が無効化される。断滅するのは五蘊という「殺すもの」であり、如来は最初からその枠組みの外に在る。

パーリー語原典

Ekaṁ samayaṁ āyasmā sāriputto sāvatthiyaṁ viharati jetavane anāthapiṇḍikassa ārāme.

Tena kho pana samayena yamakassa nāma bhikkhuno evarūpaṁ pāpakaṁ diṭṭhigataṁ uppannaṁ hoti: “tathāhaṁ bhagavatā dhammaṁ desitaṁ ājānāmi, yathā khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṁ maraṇā”ti.

Assosuṁ kho sambahulā bhikkhū yamakassa kira nāma bhikkhuno evarūpaṁ pāpakaṁ diṭṭhigataṁ uppannaṁ hoti: “tathāhaṁ bhagavatā dhammaṁ desitaṁ ājānāmi, yathā khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṁ maraṇā”ti. Atha kho te bhikkhū yenāyasmā yamako tenupasaṅkamiṁsu; upasaṅkamitvā āyasmatā yamakena saddhiṁ sammodiṁsu.

Sammodanīyaṁ kathaṁ sāraṇīyaṁ vītisāretvā ekamantaṁ nisīdiṁsu. Ekamantaṁ nisinnā kho te bhikkhū āyasmantaṁ yamakaṁ etadavocuṁ: “Saccaṁ kira te, āvuso yamaka, evarūpaṁ pāpakaṁ diṭṭhigataṁ uppannaṁ: ‘tathāhaṁ bhagavatā dhammaṁ desitaṁ ājānāmi, yathā khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṁ maraṇā’”ti?

“Evaṁ khvāhaṁ, āvuso, bhagavatā dhammaṁ desitaṁ ājānāmi: ‘khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṁ maraṇā’”ti.

“Mā, āvuso yamaka, evaṁ avaca, mā bhagavantaṁ abbhācikkhi. Na hi sādhu bhagavato abbhācikkhanaṁ. Na hi bhagavā evaṁ vadeyya: ‘khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṁ maraṇā’”ti. Evampi kho āyasmā yamako tehi bhikkhūhi vuccamāno tatheva taṁ pāpakaṁ diṭṭhigataṁ thāmasā parāmāsā abhinivissa voharati: “tathāhaṁ bhagavatā dhammaṁ desitaṁ ājānāmi, yathā khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṁ maraṇā”ti.

Yato kho te bhikkhū nāsakkhiṁsu āyasmantaṁ yamakaṁ etasmā pāpakā diṭṭhigatā vivecetuṁ, atha kho te bhikkhū uṭṭhāyāsanā yenāyasmā sāriputto tenupasaṅkamiṁsu; upasaṅkamitvā āyasmantaṁ sāriputtaṁ etadavocuṁ: “yamakassa nāma, āvuso sāriputta, bhikkhuno evarūpaṁ pāpakaṁ diṭṭhigataṁ uppannaṁ: ‘tathāhaṁ bhagavatā dhammaṁ desitaṁ ājānāmi yathā khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṁ maraṇā’ti. Sādhāyasmā sāriputto yena yamako bhikkhu tenupasaṅkamatu anukampaṁ upādāyā”ti. Adhivāsesi kho āyasmā sāriputto tuṇhībhāvena.

Atha kho āyasmā sāriputto sāyanhasamayaṁ paṭisallānā vuṭṭhito yenāyasmā yamako tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā āyasmatā yamakena saddhiṁ sammodi …pe… ekamantaṁ nisinno kho āyasmā sāriputto āyasmantaṁ yamakaṁ etadavoca:

“Saccaṁ kira te, āvuso yamaka, evarūpaṁ pāpakaṁ diṭṭhigataṁ uppannaṁ: ‘tathāhaṁ bhagavatā dhammaṁ desitaṁ ājānāmi, yathā khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṁ maraṇā’”ti?

“Evaṁ khvāhaṁ, āvuso, bhagavatā dhammaṁ desitaṁ ājānāmi, yathā khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṁ maraṇā”ti.

“Taṁ kiṁ maññasi, āvuso yamaka, rūpaṁ niccaṁ vā aniccaṁ vā”ti?

“Aniccaṁ, āvuso”.

“Vedanā niccā … saññā … saṅkhārā … viññāṇaṁ niccaṁ vā aniccaṁ vā”ti?

“Aniccaṁ, āvuso”.

“Tasmātiha …pe… evaṁ passaṁ …pe… nāparaṁ itthattāyāti pajānāti.

Taṁ kiṁ maññasi, āvuso yamaka, rūpaṁ tathāgatoti samanupassasī”ti?

“No hetaṁ, āvuso” …

“vedanaṁ tathāgatoti samanupassasī”ti? “No hetaṁ, āvuso” … “saññaṁ … saṅkhāre … viññāṇaṁ tathāgatoti samanupassasī”ti?

“No hetaṁ, āvuso”.

“Taṁ kiṁ maññasi, āvuso yamaka, rūpasmiṁ tathāgatoti samanupassasī”ti?

“No hetaṁ, āvuso”.

“Aññatra rūpā tathāgatoti samanupassasī”ti?

“No hetaṁ, āvuso”.

“Vedanāya … aññatra vedanāya …pe… saññāya … aññatra saññāya … saṅkhāresu … aññatra saṅkhārehi … viññāṇasmiṁ tathāgatoti samanupassasī”ti?

“No hetaṁ, āvuso”.

“Aññatra viññāṇā tathāgatoti samanupassasī”ti?

“No hetaṁ, āvuso”.

“Taṁ kiṁ maññasi, āvuso yamaka, rūpaṁ … vedanaṁ … saññaṁ … saṅkhāre … viññāṇaṁ tathāgatoti samanupassasī”ti?

“No hetaṁ, āvuso”.

“Taṁ kiṁ maññasi, āvuso yamaka, ayaṁ so arūpī … avedano … asaññī … asaṅkhāro … aviññāṇo tathāgatoti samanupassasī”ti?

“No hetaṁ, āvuso”.

“Ettha ca te, āvuso yamaka, diṭṭheva dhamme saccato thetato tathāgate anupalabbhiyamāne, kallaṁ nu te taṁ veyyākaraṇaṁ: Variant: thetato → tathato (sya-all, km) | tathāgate anupalabbhiyamāne → tathāgato anupalabbhiyamāno (sya-all, pts1ed); tathāgate anupalabbhamāne (?) ‘tathāhaṁ bhagavatā dhammaṁ desitaṁ ājānāmi, yathā khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṁ maraṇā’”ti?

“Ahu kho me taṁ, āvuso sāriputta, pubbe aviddasuno pāpakaṁ diṭṭhigataṁ; idañca panāyasmato sāriputtassa dhammadesanaṁ sutvā tañceva pāpakaṁ diṭṭhigataṁ pahīnaṁ, dhammo ca me abhisamito”ti.

“Sace taṁ, āvuso yamaka, evaṁ puccheyyuṁ: ‘yo so, āvuso yamaka, bhikkhu arahaṁ khīṇāsavo so kāyassa bhedā paraṁ maraṇā kiṁ hotī’ti? Evaṁ puṭṭho tvaṁ, āvuso yamaka, kinti byākareyyāsī”ti?

“Sace maṁ, āvuso, evaṁ puccheyyuṁ: ‘yo so, āvuso yamaka, bhikkhu arahaṁ khīṇāsavo so kāyassa bhedā paraṁ maraṇā kiṁ hotī’ti? Evaṁ puṭṭhohaṁ, āvuso, evaṁ byākareyyaṁ: ‘rūpaṁ kho, āvuso, aniccaṁ. Yadaniccaṁ taṁ dukkhaṁ; yaṁ dukkhaṁ taṁ niruddhaṁ tadatthaṅgataṁ.

Vedanā … saññā … saṅkhārā … viññāṇaṁ aniccaṁ. Yadaniccaṁ taṁ dukkhaṁ; yaṁ dukkhaṁ taṁ niruddhaṁ tadatthaṅgatan’ti. Evaṁ puṭṭhohaṁ, āvuso, evaṁ byākareyyan”ti.

“Sādhu sādhu, āvuso yamaka. Tena hāvuso yamaka, upamaṁ te karissāmi etasseva atthassa bhiyyoso mattāya ñāṇāya. Seyyathāpi, āvuso yamaka, gahapati vā gahapatiputto vā aḍḍho mahaddhano mahābhogo; so ca ārakkhasampanno. Tassa kocideva puriso uppajjeyya anatthakāmo ahitakāmo ayogakkhemakāmo jīvitā voropetukāmo. Tassa evamassa: ‘ayaṁ kho gahapati vā gahapatiputto vā aḍḍho mahaddhano mahābhogo; so ca ārakkhasampanno; nāyaṁ sukaro pasayha jīvitā voropetuṁ. Variant: nāyaṁ sukaro → na vyāsukaro (bj); na hāyaṁ sukaro (sya-all, km) Yannūnāhaṁ anupakhajja jīvitā voropeyyan’ti. So taṁ gahapatiṁ vā gahapatiputtaṁ vā upasaṅkamitvā evaṁ vadeyya: ‘upaṭṭhaheyyaṁ taṁ, bhante’ti. Tamenaṁ so gahapati vā gahapatiputto vā upaṭṭhāpeyya. So upaṭṭhaheyya pubbuṭṭhāyī pacchānipātī kiṅkārapaṭissāvī manāpacārī piyavādī. Tassa so gahapati vā gahapatiputto vā mittatopi naṁ saddaheyya; Variant: saddaheyya → daheyya (sya-all, km, pts1ed, mr) suhajjatopi naṁ saddaheyya; tasmiñca vissāsaṁ āpajjeyya. Yadā kho, āvuso, tassa purisassa evamassa: ‘saṁvissattho kho myāyaṁ gahapati vā gahapatiputto vā’ti, atha naṁ rahogataṁ viditvā tiṇhena satthena jīvitā voropeyya.

Taṁ kiṁ maññasi, āvuso yamaka, yadā hi so puriso amuṁ gahapatiṁ vā gahapatiputtaṁ vā upasaṅkamitvā evaṁ āha: ‘upaṭṭhaheyyaṁ taṁ, bhante’ti, tadāpi so vadhakova. Vadhakañca pana santaṁ na aññāsi: ‘vadhako me’ti. Yadāpi so upaṭṭhahati pubbuṭṭhāyī pacchānipātī kiṅkārapaṭissāvī manāpacārī piyavādī, tadāpi so vadhakova. Vadhakañca pana santaṁ na aññāsi: ‘vadhako me’ti. Yadāpi naṁ rahogataṁ viditvā tiṇhena satthena jīvitā voropeti, tadāpi so vadhakova. Vadhakañca pana santaṁ na aññāsi: ‘vadhako me’”ti.

“Evamāvuso”ti.

“Evameva kho, āvuso, assutavā puthujjano ariyānaṁ adassāvī ariyadhammassa akovido ariyadhamme avinīto, sappurisānaṁ adassāvī sappurisadhammassa akovido sappurisadhamme avinīto rūpaṁ attato samanupassati, rūpavantaṁ vā attānaṁ; attani vā rūpaṁ, rūpasmiṁ vā attānaṁ. Vedanaṁ … saññaṁ … saṅkhāre … viññāṇaṁ attato samanupassati, viññāṇavantaṁ vā attānaṁ; attani vā viññāṇaṁ, viññāṇasmiṁ vā attānaṁ.

So aniccaṁ rūpaṁ ‘aniccaṁ rūpan’ti yathābhūtaṁ nappajānāti. Aniccaṁ vedanaṁ ‘aniccā vedanā’ti yathābhūtaṁ nappajānāti. Aniccaṁ saññaṁ ‘aniccā saññā’ti yathābhūtaṁ nappajānāti. Anicce saṅkhāre ‘aniccā saṅkhārā’ti yathābhūtaṁ nappajānāti. Aniccaṁ viññāṇaṁ ‘aniccaṁ viññāṇan’ti yathābhūtaṁ nappajānāti.

Dukkhaṁ rūpaṁ ‘dukkhaṁ rūpan’ti yathābhūtaṁ nappajānāti. Dukkhaṁ vedanaṁ … dukkhaṁ saññaṁ … dukkhe saṅkhāre … dukkhaṁ viññāṇaṁ ‘dukkhaṁ viññāṇan’ti yathābhūtaṁ nappajānāti.

Anattaṁ rūpaṁ ‘anattā rūpan’ti yathābhūtaṁ nappajānāti. Anattaṁ vedanaṁ … anattaṁ saññaṁ … anatte saṅkhāre … anattaṁ viññāṇaṁ ‘anattaṁ viññāṇan’ti yathābhūtaṁ nappajānāti.

Saṅkhataṁ rūpaṁ ‘saṅkhataṁ rūpan’ti yathābhūtaṁ nappajānāti. Saṅkhataṁ vedanaṁ … saṅkhataṁ saññaṁ … saṅkhate saṅkhāre … saṅkhataṁ viññāṇaṁ ‘saṅkhataṁ viññāṇan’ti yathābhūtaṁ nappajānāti.

Vadhakaṁ rūpaṁ ‘vadhakaṁ rūpan’ti yathābhūtaṁ nappajānāti. Vadhakaṁ vedanaṁ ‘vadhakā vedanā’ti … vadhakaṁ saññaṁ ‘vadhakā saññā’ti … vadhake saṅkhāre ‘vadhakā saṅkhārā’ti yathābhūtaṁ nappajānāti. Vadhakaṁ viññāṇaṁ ‘vadhakaṁ viññāṇan’ti yathābhūtaṁ nappajānāti.

So rūpaṁ upeti upādiyati adhiṭṭhāti ‘attā me’ti. Vedanaṁ … saññaṁ … saṅkhāre … viññāṇaṁ upeti upādiyati adhiṭṭhāti ‘attā me’ti. Tassime pañcupādānakkhandhā upetā upādinnā dīgharattaṁ ahitāya dukkhāya saṁvattanti.

Sutavā ca kho, āvuso, ariyasāvako ariyānaṁ dassāvī …pe… sappurisadhamme suvinīto na rūpaṁ attato samanupassati, na rūpavantaṁ attānaṁ; na attani rūpaṁ, na rūpasmiṁ attānaṁ. Na vedanaṁ … na saññaṁ … na saṅkhāre … na viññāṇaṁ attato samanupassati, na viññāṇavantaṁ attānaṁ; na attani viññāṇaṁ, na viññāṇasmiṁ attānaṁ.

So aniccaṁ rūpaṁ ‘aniccaṁ rūpan’ti yathābhūtaṁ pajānāti. Aniccaṁ vedanaṁ … aniccaṁ saññaṁ … anicce saṅkhāre … aniccaṁ viññāṇaṁ ‘aniccaṁ viññāṇan’ti yathābhūtaṁ pajānāti.

Dukkhaṁ rūpaṁ ‘dukkhaṁ rūpan’ti yathābhūtaṁ pajānāti. Dukkhaṁ vedanaṁ … dukkhaṁ saññaṁ … dukkhe saṅkhāre … dukkhaṁ viññāṇaṁ ‘dukkhaṁ viññāṇan’ti yathābhūtaṁ pajānāti.

Anattaṁ rūpaṁ ‘anattā rūpan’ti yathābhūtaṁ pajānāti. Anattaṁ vedanaṁ … anattaṁ saññaṁ … anatte saṅkhāre … anattaṁ viññāṇaṁ ‘anattā viññāṇan’ti yathābhūtaṁ pajānāti.

Saṅkhataṁ rūpaṁ ‘saṅkhataṁ rūpan’ti yathābhūtaṁ pajānāti. Saṅkhataṁ vedanaṁ … saṅkhataṁ saññaṁ … saṅkhate saṅkhāre … saṅkhataṁ viññāṇaṁ ‘saṅkhataṁ viññāṇan’ti yathābhūtaṁ pajānāti.

Vadhakaṁ rūpaṁ ‘vadhakaṁ rūpan’ti yathābhūtaṁ pajānāti. Vadhakaṁ vedanaṁ … vadhakaṁ saññaṁ … vadhake saṅkhāre ‘vadhakā saṅkhārā’ti yathābhūtaṁ pajānāti. Vadhakaṁ viññāṇaṁ ‘vadhakaṁ viññāṇan’ti yathābhūtaṁ pajānāti.

So rūpaṁ na upeti, na upādiyati, nādhiṭṭhāti: ‘attā me’ti. Vedanaṁ … saññaṁ … saṅkhāre … viññāṇaṁ na upeti, na upādiyati, nādhiṭṭhāti: ‘attā me’ti. Tassime pañcupādānakkhandhā anupetā anupādinnā dīgharattaṁ hitāya sukhāya saṁvattantī”ti.

“Evametaṁ, āvuso sāriputta, hoti yesaṁ āyasmantānaṁ tādisā sabrahmacārino anukampakā atthakāmā ovādakā anusāsakā. Idañca pana me āyasmato sāriputtassa dhammadesanaṁ sutvā anupādāya āsavehi cittaṁ vimuttan”ti.

Tatiyaṁ.

コメント

タイトルとURLをコピーしました