Majjhima Nikāya 121:Cūḷasuññatasutta:小空性経

02. Kernel Source

中部経典 第121経:小空性経


Evaṁ me sutaṁ—ekaṁ samayaṁ bhagavā sāvatthiyaṁ viharati pubbārāme migāramātupāsāde.

このように私は聞いた——ある時、世尊はサーヴァッティーのプッバーラーマ(東園)、ミガーラマーターの楼閣に滞在しておられた。


Atha kho āyasmā ānando sāyanhasamayaṁ paṭisallānā vuṭṭhito yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṁ abhivādetvā ekamantaṁ nisīdi.

そのとき、尊者アーナンダは夕刻、独坐(瞑想)より出て、世尊のもとへ近づいた。近づいて世尊を礼拝し、かたわらに座った。


Ekamantaṁ nisinno kho āyasmā ānando bhagavantaṁ etadavoca:

かたわらに座った尊者アーナンダは、世尊にこう申し上げた。


“Ekamidaṁ, bhante, samayaṁ bhagavā sakkesu viharati nagarakaṁ nāma sakyānaṁ nigamo.

「尊師よ、かつてある時、世尊はサッカ族のもとに滞在され、ナーガラカというサッカ族の町におられました。


Tattha me, bhante, bhagavato sammukhā sutaṁ, sammukhā paṭiggahitaṁ: ‘suññatāvihārenāhaṁ, ānanda, etarahi bahulaṁ viharāmī’ti.

そこで私は、尊師よ、世尊のみ前で直接お聞きし、直接受け取りました——『アーナンダよ、私は今、空性の住(suññatāvihāra)によって多く住している』と。


Kacci metaṁ, bhante, sussutaṁ suggahitaṁ sumanasikataṁ sūpadhāritan”ti?

尊師よ、私はそれを正しく聞き、正しく受け取り、正しく意に作し、正しく保持したでしょうか?」


“Taggha te etaṁ, ānanda, sussutaṁ suggahitaṁ sumanasikataṁ sūpadhāritaṁ.

「アーナンダよ、まさしくそのとおりだ。そなたはそれを正しく聞き、正しく受け取り、正しく意に作し、正しく保持した。


Pubbepāhaṁ, ānanda, etarahipi suññatāvihārena bahulaṁ viharāmi.

アーナンダよ、以前も、そして今もまた、私は空性の住によって多く住している。


Seyyathāpi, ānanda, ayaṁ migāramātupāsādo suñño hatthigavassavaḷavena, suñño jātarūparajatena, suñño itthipurisasannipātena atthi cevidaṁ asuññataṁ yadidaṁ—bhikkhusaṅghaṁ paṭicca ekattaṁ;

アーナンダよ、たとえばこのミガーラマーターの楼閣は、象・牛・馬・牝馬について空であり、金銀について空であり、男女の集いについて空である。しかし空でないものがある——すなわち比丘サンガに縁る一性(ekatta)が。


evameva kho, ānanda, bhikkhu amanasikaritvā gāmasaññaṁ, amanasikaritvā manussasaññaṁ, araññasaññaṁ paṭicca manasi karoti ekattaṁ.

それと同じように、アーナンダよ、比丘は村の想(gāmasaññā)を意に作さず、人の想(manussasaññā)を意に作さず、林の想(araññasaññā)に縁る一性を意に作す。


Tassa araññasaññāya cittaṁ pakkhandati pasīdati santiṭṭhati adhimuccati.

その林の想に対して、心は踊り込み、澄み、安住し、解き放たれる。


So evaṁ pajānāti: ‘ye assu darathā gāmasaññaṁ paṭicca tedha na santi, ye assu darathā manussasaññaṁ paṭicca tedha na santi, atthi cevāyaṁ darathamattā yadidaṁ—araññasaññaṁ paṭicca ekattan’ti.

彼はこのように了知する——『村の想に縁る苦悩(daratha)はここには存在しない。人の想に縁る苦悩もここには存在しない。しかしこれだけの苦悩の量がある——すなわち林の想に縁る一性が』と。


So ‘suññamidaṁ saññāgataṁ gāmasaññāyā’ti pajānāti, ‘suññamidaṁ saññāgataṁ manussasaññāyā’ti pajānāti, ‘atthi cevidaṁ asuññataṁ yadidaṁ—araññasaññaṁ paṭicca ekattan’ti.

彼は『この想の領域は村の想について空である』と了知し、『この想の領域は人の想について空である』と了知し、『しかし空でないものがある——林の想に縁る一性が』と了知する。


Iti yañhi kho tattha na hoti tena taṁ suññaṁ samanupassati, yaṁ pana tattha avasiṭṭhaṁ hoti taṁ ‘santamidaṁ atthī’ti pajānāti.

このように、そこに存在しないものによってそれを空と見、しかしそこに残存するものを『これは存在する』と了知する。


Evampissa esā, ānanda, yathābhuccā avipallatthā parisuddhā suññatāvakkanti bhavati.

アーナンダよ、これが彼にとって、如実にして転倒なく、清浄な空性への入定(suññatāvakkanti)となるのである。


Puna caparaṁ, ānanda, bhikkhu amanasikaritvā manussasaññaṁ, amanasikaritvā araññasaññaṁ, pathavīsaññaṁ paṭicca manasi karoti ekattaṁ.

さらにまた、アーナンダよ、比丘は人の想を意に作さず、林の想を意に作さず、地の想(pathavīsaññā)に縁る一性を意に作す。


Tassa pathavīsaññāya cittaṁ pakkhandati pasīdati santiṭṭhati adhimuccati.

その地の想に対して、心は踊り込み、澄み、安住し、解き放たれる。


Seyyathāpi, ānanda, āsabhacammaṁ saṅkusatena suvihataṁ vigatavalikaṁ;

アーナンダよ、たとえば牛の皮が百本の杭で十分に伸ばされて、しわが消えるように——


evameva kho, ānanda, bhikkhu yaṁ imissā pathaviyā ukkūlavikkūlaṁ nadīviduggaṁ khāṇukaṇṭakaṭṭhānaṁ pabbatavisamaṁ taṁ sabbaṁ amanasikaritvā pathavīsaññaṁ paṭicca manasi karoti ekattaṁ.

それと同じように、アーナンダよ、比丘はこの大地の起伏・川の難所・切り株や棘の場所・山の険しさ、そのすべてを意に作さず、地の想に縁る一性を意に作す。


Tassa pathavīsaññāya cittaṁ pakkhandati pasīdati santiṭṭhati adhimuccati.

その地の想に対して、心は踊り込み、澄み、安住し、解き放たれる。


So evaṁ pajānāti: ‘ye assu darathā manussasaññaṁ paṭicca tedha na santi, ye assu darathā araññasaññaṁ paṭicca tedha na santi, atthi cevāyaṁ darathamattā yadidaṁ—pathavīsaññaṁ paṭicca ekattan’ti.

彼はこのように了知する——『人の想に縁る苦悩はここには存在しない。林の想に縁る苦悩もここには存在しない。しかしこれだけの苦悩の量がある——地の想に縁る一性が』と。


So ‘suññamidaṁ saññāgataṁ manussasaññāyā’ti pajānāti, ‘suññamidaṁ saññāgataṁ araññasaññāyā’ti pajānāti, ‘atthi cevidaṁ asuññataṁ yadidaṁ—pathavīsaññaṁ paṭicca ekattan’ti.

彼は『この想の領域は人の想について空である』と了知し、『この想の領域は林の想について空である』と了知し、『しかし空でないものがある——地の想に縁る一性が』と了知する。


Iti yañhi kho tattha na hoti tena taṁ suññaṁ samanupassati, yaṁ pana tattha avasiṭṭhaṁ hoti taṁ ‘santamidaṁ atthī’ti pajānāti. Evampissa esā, ānanda, yathābhuccā avipallatthā parisuddhā suññatāvakkanti bhavati.

このように、そこに存在しないものによってそれを空と見、しかしそこに残存するものを『これは存在する』と了知する。アーナンダよ、これが彼にとって、如実にして転倒なく、清浄な空性への入定となるのである。


(経典続く)


訳注: 本経典の核心概念 suññatāvakkanti(空性への入定)は、「何もない」という虚無ではなく、「存在しないものを空と見、残存するものを正確に了知する」という精密な認識操作である。牛皮のたとえは、地の想を観じる際に地表の凹凸・障害物を「意に作さない(amanasikaritvā)」——すなわち知覚から意図的に除去する——という操作を示している。

Puna caparaṁ, ānanda, bhikkhu amanasikaritvā araññasaññaṁ, amanasikaritvā pathavīsaññaṁ, ākāsānañcāyatanasaññaṁ paṭicca manasi karoti ekattaṁ.

さらにまた、アーナンダよ、比丘は林の想を意に作さず、地の想を意に作さず、空無辺処の想(ākāsānañcāyatanasaññā)に縁る一性を意に作す。


Tassa ākāsānañcāyatanasaññāya cittaṁ pakkhandati pasīdati santiṭṭhati adhimuccati.

その空無辺処の想に対して、心は踊り込み、澄み、安住し、解き放たれる。


So evaṁ pajānāti: ‘ye assu darathā araññasaññaṁ paṭicca tedha na santi, ye assu darathā pathavīsaññaṁ paṭicca tedha na santi, atthi cevāyaṁ darathamattā yadidaṁ—ākāsānañcāyatanasaññaṁ paṭicca ekattan’ti.

彼はこのように了知する——『林の想に縁る苦悩はここには存在しない。地の想に縁る苦悩もここには存在しない。しかしこれだけの苦悩の量がある——空無辺処の想に縁る一性が』と。


So ‘suññamidaṁ saññāgataṁ araññasaññāyā’ti pajānāti, ‘suññamidaṁ saññāgataṁ pathavīsaññāyā’ti pajānāti, ‘atthi cevidaṁ asuññataṁ yadidaṁ—ākāsānañcāyatanasaññaṁ paṭicca ekattan’ti.

彼は『この想の領域は林の想について空である』と了知し、『この想の領域は地の想について空である』と了知し、『しかし空でないものがある——空無辺処の想に縁る一性が』と了知する。


Iti yañhi kho tattha na hoti tena taṁ suññaṁ samanupassati, yaṁ pana tattha avasiṭṭhaṁ hoti taṁ ‘santamidaṁ atthī’ti pajānāti. Evampissa esā, ānanda, yathābhuccā avipallatthā parisuddhā suññatāvakkanti bhavati.

このように、そこに存在しないものによってそれを空と見、そこに残存するものを『これは存在する』と了知する。アーナンダよ、これが彼にとって、如実にして転倒なく、清浄な空性への入定となるのである。


Puna caparaṁ, ānanda, bhikkhu amanasikaritvā pathavīsaññaṁ, amanasikaritvā ākāsānañcāyatanasaññaṁ, viññāṇañcāyatanasaññaṁ paṭicca manasi karoti ekattaṁ.

さらにまた、アーナンダよ、比丘は地の想を意に作さず、空無辺処の想を意に作さず、識無辺処の想(viññāṇañcāyatanasaññā)に縁る一性を意に作す。


Tassa viññāṇañcāyatanasaññāya cittaṁ pakkhandati pasīdati santiṭṭhati adhimuccati.

その識無辺処の想に対して、心は踊り込み、澄み、安住し、解き放たれる。


So evaṁ pajānāti: ‘ye assu darathā pathavīsaññaṁ paṭicca tedha na santi, ye assu darathā ākāsānañcāyatanasaññaṁ paṭicca tedha na santi, atthi cevāyaṁ darathamattā yadidaṁ—viññāṇañcāyatanasaññaṁ paṭicca ekattan’ti.

彼はこのように了知する——『地の想に縁る苦悩はここには存在しない。空無辺処の想に縁る苦悩もここには存在しない。しかしこれだけの苦悩の量がある——識無辺処の想に縁る一性が』と。


So ‘suññamidaṁ saññāgataṁ pathavīsaññāyā’ti pajānāti, ‘suññamidaṁ saññāgataṁ ākāsānañcāyatanasaññāyā’ti pajānāti, ‘atthi cevidaṁ asuññataṁ yadidaṁ—viññāṇañcāyatanasaññaṁ paṭicca ekattan’ti.

彼は『この想の領域は地の想について空である』と了知し、『この想の領域は空無辺処の想について空である』と了知し、『しかし空でないものがある——識無辺処の想に縁る一性が』と了知する。


Iti yañhi kho tattha na hoti tena taṁ suññaṁ samanupassati, yaṁ pana tattha avasiṭṭhaṁ hoti taṁ ‘santamidaṁ atthī’ti pajānāti. Evampissa esā, ānanda, yathābhuccā avipallatthā parisuddhā suññatāvakkanti bhavati.

このように、そこに存在しないものによってそれを空と見、そこに残存するものを『これは存在する』と了知する。アーナンダよ、これが彼にとって、如実にして転倒なく、清浄な空性への入定となるのである。


Puna caparaṁ, ānanda, bhikkhu amanasikaritvā ākāsānañcāyatanasaññaṁ, amanasikaritvā viññāṇañcāyatanasaññaṁ, ākiñcaññāyatanasaññaṁ paṭicca manasi karoti ekattaṁ.

さらにまた、アーナンダよ、比丘は空無辺処の想を意に作さず、識無辺処の想を意に作さず、無所有処の想(ākiñcaññāyatanasaññā)に縁る一性を意に作す。


Tassa ākiñcaññāyatanasaññāya cittaṁ pakkhandati pasīdati santiṭṭhati adhimuccati.

その無所有処の想に対して、心は踊り込み、澄み、安住し、解き放たれる。


So evaṁ pajānāti: ‘ye assu darathā ākāsānañcāyatanasaññaṁ paṭicca tedha na santi, ye assu darathā viññāṇañcāyatanasaññaṁ paṭicca tedha na santi, atthi cevāyaṁ darathamattā yadidaṁ—ākiñcaññāyatanasaññaṁ paṭicca ekattan’ti.

彼はこのように了知する——『空無辺処の想に縁る苦悩はここには存在しない。識無辺処の想に縁る苦悩もここには存在しない。しかしこれだけの苦悩の量がある——無所有処の想に縁る一性が』と。


So ‘suññamidaṁ saññāgataṁ ākāsānañcāyatanasaññāyā’ti pajānāti, ‘suññamidaṁ saññāgataṁ viññāṇañcāyatanasaññāyā’ti pajānāti, ‘atthi cevidaṁ asuññataṁ yadidaṁ—ākiñcaññāyatanasaññaṁ paṭicca ekattan’ti.

彼は『この想の領域は空無辺処の想について空である』と了知し、『この想の領域は識無辺処の想について空である』と了知し、『しかし空でないものがある——無所有処の想に縁る一性が』と了知する。


Iti yañhi kho tattha na hoti tena taṁ suññaṁ samanupassati, yaṁ pana tattha avasiṭṭhaṁ hoti taṁ ‘santamidaṁ atthī’ti pajānāti. Evampissa esā, ānanda, yathābhuccā avipallatthā parisuddhā suññatāvakkanti bhavati.

このように、そこに存在しないものによってそれを空と見、そこに残存するものを『これは存在する』と了知する。アーナンダよ、これが彼にとって、如実にして転倒なく、清浄な空性への入定となるのである。


Puna caparaṁ, ānanda, bhikkhu amanasikaritvā viññāṇañcāyatanasaññaṁ, amanasikaritvā ākiñcaññāyatanasaññaṁ, nevasaññānāsaññāyatanasaññaṁ paṭicca manasi karoti ekattaṁ.

さらにまた、アーナンダよ、比丘は識無辺処の想を意に作さず、無所有処の想を意に作さず、非想非非想処の想(nevasaññānāsaññāyatanasaññā)に縁る一性を意に作す。


Tassa nevasaññānāsaññāyatanasaññāya cittaṁ pakkhandati pasīdati santiṭṭhati adhimuccati.

その非想非非想処の想に対して、心は踊り込み、澄み、安住し、解き放たれる。


So evaṁ pajānāti: ‘ye assu darathā viññāṇañcāyatanasaññaṁ paṭicca tedha na santi, ye assu darathā ākiñcaññāyatanasaññaṁ paṭicca tedha na santi, atthi cevāyaṁ darathamattā yadidaṁ—nevasaññānāsaññāyatanasaññaṁ paṭicca ekattan’ti.

彼はこのように了知する——『識無辺処の想に縁る苦悩はここには存在しない。無所有処の想に縁る苦悩もここには存在しない。しかしこれだけの苦悩の量がある——非想非非想処の想に縁る一性が』と。


So ‘suññamidaṁ saññāgataṁ viññāṇañcāyatanasaññāyā’ti pajānāti, ‘suññamidaṁ saññāgataṁ ākiñcaññāyatanasaññāyā’ti pajānāti, ‘atthi cevidaṁ asuññataṁ yadidaṁ—nevasaññānāsaññāyatanasaññaṁ paṭicca ekattan’ti.

彼は『この想の領域は識無辺処の想について空である』と了知し、『この想の領域は無所有処の想について空である』と了知し、『しかし空でないものがある——非想非非想処の想に縁る一性が』と了知する。


Iti yañhi kho tattha na hoti tena taṁ suññaṁ samanupassati, yaṁ pana tattha avasiṭṭhaṁ hoti taṁ ‘santamidaṁ atthī’ti pajānāti. Evampissa esā, ānanda, yathābhuccā avipallatthā parisuddhā suññatāvakkanti bhavati.

このように、そこに存在しないものによってそれを空と見、そこに残存するものを『これは存在する』と了知する。アーナンダよ、これが彼にとって、如実にして転倒なく、清浄な空性への入定となるのである。


訳注:空性の深化構造 この段落群は、認識対象を段階的に「脱落」させていく空性の深化プロセスを示している。

段階脱落させる想新たに縁る想
1村・人
2人・林
3林・地空無辺処
4地・空無辺処識無辺処
5空無辺処・識無辺処無所有処
6識無辺処・無所有処非想非非想処

各段階で**「残存する苦悩(darathamattā)」が確認される**。完全な空性はまだ先にある。

Puna caparaṁ, ānanda, bhikkhu amanasikaritvā ākiñcaññāyatanasaññaṁ, amanasikaritvā nevasaññānāsaññāyatanasaññaṁ, animittaṁ cetosamādhiṁ paṭicca manasi karoti ekattaṁ.

さらにまた、アーナンダよ、比丘は無所有処の想を意に作さず、非想非非想処の想を意に作さず、無相心三昧(animittaṁ cetosamādhi)に縁る一性を意に作す。


Tassa animitte cetosamādhimhi cittaṁ pakkhandati pasīdati santiṭṭhati adhimuccati.

その無相心三昧に対して、心は踊り込み、澄み、安住し、解き放たれる。


So evaṁ pajānāti: ‘ye assu darathā ākiñcaññāyatanasaññaṁ paṭicca tedha na santi, ye assu darathā nevasaññānāsaññāyatanasaññaṁ paṭicca tedha na santi, atthi cevāyaṁ darathamattā yadidaṁ—imameva kāyaṁ paṭicca saḷāyatanikaṁ jīvitapaccayā’ti.

彼はこのように了知する——『無所有処の想に縁る苦悩はここには存在しない。非想非非想処の想に縁る苦悩もここには存在しない。しかしこれだけの苦悩の量がある——この身体に縁り、六処を具え、命を縁として(存在することが)』と。


So ‘suññamidaṁ saññāgataṁ ākiñcaññāyatanasaññāyā’ti pajānāti, ‘suññamidaṁ saññāgataṁ nevasaññānāsaññāyatanasaññāyā’ti pajānāti, ‘atthi cevidaṁ asuññataṁ yadidaṁ—imameva kāyaṁ paṭicca saḷāyatanikaṁ jīvitapaccayā’ti.

彼は『この想の領域は無所有処の想について空である』と了知し、『この想の領域は非想非非想処の想について空である』と了知し、『しかし空でないものがある——この身体に縁り、六処を具え、命を縁とすることが』と了知する。


Iti yañhi kho tattha na hoti tena taṁ suññaṁ samanupassati, yaṁ pana tattha avasiṭṭhaṁ hoti taṁ ‘santamidaṁ atthī’ti pajānāti. Evampissa esā, ānanda, yathābhuccā avipallatthā parisuddhā suññatāvakkanti bhavati.

このように、そこに存在しないものによってそれを空と見、そこに残存するものを『これは存在する』と了知する。アーナンダよ、これが彼にとって、如実にして転倒なく、清浄な空性への入定となるのである。


Puna caparaṁ, ānanda, bhikkhu amanasikaritvā ākiñcaññāyatanasaññaṁ, amanasikaritvā nevasaññānāsaññāyatanasaññaṁ, animittaṁ cetosamādhiṁ paṭicca manasi karoti ekattaṁ. Tassa animitte cetosamādhimhi cittaṁ pakkhandati pasīdati santiṭṭhati adhimuccati.

さらにまた、アーナンダよ、比丘は無所有処の想を意に作さず、非想非非想処の想を意に作さず、無相心三昧に縁る一性を意に作す。その無相心三昧に対して、心は踊り込み、澄み、安住し、解き放たれる。


So evaṁ pajānāti: ‘ayampi kho animitto cetosamādhi abhisaṅkhato abhisañcetayito’.

彼はこのように了知する——『この無相心三昧もまた、形成されたもの(abhisaṅkhata)であり、意図されたもの(abhisañcetayita)である』と。


‘Yaṁ kho pana kiñci abhisaṅkhataṁ abhisañcetayitaṁ tadaniccaṁ nirodhadhamman’ti pajānāti.

『およそ形成され意図されたものはすべて、無常であり、滅する性質のものである』と了知する。


Tassa evaṁ jānato evaṁ passato kāmāsavāpi cittaṁ vimuccati, bhavāsavāpi cittaṁ vimuccati, avijjāsavāpi cittaṁ vimuccati.

彼がこのように知り、このように見るとき、欲漏(kāmāsava)からも心は解脱し、有漏(bhavāsava)からも心は解脱し、無明漏(avijjāsava)からも心は解脱する。


Vimuttasmiṁ vimuttamiti ñāṇaṁ hoti.

解脱したとき、『解脱した』という智(ñāṇa)が生ずる。


‘Khīṇā jāti, vusitaṁ brahmacariyaṁ, kataṁ karaṇīyaṁ, nāparaṁ itthattāyā’ti pajānāti.

『生は尽きた。梵行は完成した。なすべきことはなされた。もはやこのような状態に戻ることはない』と了知する。


So evaṁ pajānāti: ‘ye assu darathā kāmāsavaṁ paṭicca tedha na santi, ye assu darathā bhavāsavaṁ paṭicca tedha na santi, ye assu darathā avijjāsavaṁ paṭicca tedha na santi, atthi cevāyaṁ darathamattā yadidaṁ—imameva kāyaṁ paṭicca saḷāyatanikaṁ jīvitapaccayā’ti.

彼はこのように了知する——『欲漏に縁る苦悩はここには存在しない。有漏に縁る苦悩もここには存在しない。無明漏に縁る苦悩もここには存在しない。しかしこれだけの苦悩の量がある——この身体に縁り、六処を具え、命を縁として(存在することが)』と。


So ‘suññamidaṁ saññāgataṁ kāmāsavenā’ti pajānāti, ‘suññamidaṁ saññāgataṁ bhavāsavenā’ti pajānāti, ‘suññamidaṁ saññāgataṁ avijjāsavenā’ti pajānāti, ‘atthi cevidaṁ asuññataṁ yadidaṁ—imameva kāyaṁ paṭicca saḷāyatanikaṁ jīvitapaccayā’ti.

彼は『この想の領域は欲漏について空である』と了知し、『この想の領域は有漏について空である』と了知し、『この想の領域は無明漏について空である』と了知し、『しかし空でないものがある——この身体に縁り、六処を具え、命を縁とすることが』と了知する。


Iti yañhi kho tattha na hoti tena taṁ suññaṁ samanupassati, yaṁ pana tattha avasiṭṭhaṁ hoti taṁ ‘santamidaṁ atthī’ti pajānāti. Evampissa esā, ānanda, yathābhuccā avipallatthā parisuddhā paramānuttarā suññatāvakkanti bhavati.

このように、そこに存在しないものによってそれを空と見、そこに残存するものを『これは存在する』と了知する。アーナンダよ、これが彼にとって、如実にして転倒なく、清浄にして無上の空性への入定(parisuddhā paramānuttarā suññatāvakkanti)となるのである。


Yepi hi keci, ānanda, atītamaddhānaṁ samaṇā vā brāhmaṇā vā parisuddhaṁ paramānuttaraṁ suññataṁ upasampajja vihariṁsu, sabbe te imaṁyeva parisuddhaṁ paramānuttaraṁ suññataṁ upasampajja vihariṁsu.

アーナンダよ、過去においていかなる沙門・婆羅門であれ、清浄にして無上の空性に達して住したならば、その者たちはすべて、まさにこの清浄にして無上の空性に達して住したのである。


Yepi hi keci, ānanda, anāgatamaddhānaṁ samaṇā vā brāhmaṇā vā parisuddhaṁ paramānuttaraṁ suññataṁ upasampajja viharissanti, sabbe te imaṁyeva parisuddhaṁ paramānuttaraṁ suññataṁ upasampajja viharissanti.

アーナンダよ、未来においていかなる沙門・婆羅門であれ、清浄にして無上の空性に達して住するならば、その者たちはすべて、まさにこの清浄にして無上の空性に達して住するであろう。


Yepi hi keci, ānanda, etarahi samaṇā vā brāhmaṇā vā parisuddhaṁ paramānuttaraṁ suññataṁ upasampajja viharanti, sabbe te imaṁyeva parisuddhaṁ paramānuttaraṁ suññataṁ upasampajja viharanti.

アーナンダよ、現在においていかなる沙門・婆羅門であれ、清浄にして無上の空性に達して住しているならば、その者たちはすべて、まさにこの清浄にして無上の空性に達して住しているのである。


Tasmātiha, ānanda, ‘parisuddhaṁ paramānuttaraṁ suññataṁ upasampajja viharissāmā’ti—evañhi vo, ānanda, sikkhitabban”ti.

それゆえ、アーナンダよ、『私たちは清浄にして無上の空性に達して住しよう』と——アーナンダよ、そなたたちはかくのごとく学ぶべきである」と。


Idamavoca bhagavā. Attamano āyasmā ānando bhagavato bhāsitaṁ abhinandīti.

世尊はこのように説かれた。尊者アーナンダは歓喜して、世尊の御言葉を喜んだ。


Cūḷasuññatasuttaṁ niṭṭhitaṁ paṭhamaṁ.

小空性経、第一、終わり。


訳注:経典の構造的核心

この経典が示す空性の階梯を完全に整理すると——

段階縁る対象残存する苦悩
1〜2林・地粗い感覚的苦悩
3〜6四無色定微細な禅定の苦悩
7無相心三昧身体・六処・命のみ
8(完成)三漏の滅尽身体・六処・命のみ

重要な点は、完全な解脱(阿羅漢果)に達した後も**「この身体に縁り、六処を具え、命を縁とすることの苦悩」は残存する**とブッダ自身が明言していることである。これは涅槃が「無」や「虚無」ではなく、**漏の滅尽した状態でなお身体と共に生きること(有余依涅槃)**を指すことを示している。

最後の三世にわたる宣言(過去・未来・現在のすべての沙門婆羅門)は、この空性の道が普遍的かつ唯一の道であるというブッダの確信の表明である。

コメント

タイトルとURLをコピーしました